Just curious..

What happens when a bunny brings You a bottle of wine?

nav laika rakstīt,

Sveika, Tallina! Mani sauc Linda

Ir pāris iemesli, kāpēc esmu absolūtā sajūsmā par Tallinu, un nē- tas nav tikai tāpēc, ka tur biju pirmo reizi, vai tāpēc, ka pie viņiem ceriņi sāk ziedēt jūnija vidū un pati pilsēta ir tik maza, ka pēc divām dienām uz riteņa sāk likties, ka viss jau redzēts tik daudz reižu, ka pārņem sajūta, ka esi mājās. Tie trīs, ko spēju vizualizēt:

Līdz šim visu laiku šarmantākās divas kafejnīcas es apmeklēju tieši tur. Vecu mūru ieskautas un ar dārgākajiem kruasāniem ko esmu ēdusi, arīdzan. To piedošu - vietas pievienotā vērtība to atsver ar uzviju.




Ņemot vērā manu, līdz šim nedaudz pāraudzināto, konservatīvismu attiecībā uz ēdienu, brīnumainā kārtā piekritu izmēģināt antilopes sautējumu un pagaršot haizivs fileju. Kas, kā tagad, rakstot, izrādījās patika arī Another Travel Guide. Pag, vai es jau pieminēju, ka garšoja lieliski?



Un pāris pilsētas patikšanas punkti pienākas ari viesnīcas administratoram - ne tikai par acīs redzamo neizpratni, bridī, kad pār spīdīgajām flīzēm uz luggage room tiek stumti divi visai paveci, un pie viņiem neredzēti, riteņi, bet arī par to, ka nācās vākt sasisto vīna pudeli. Tas gan viņam droši vien par to, ka otrajā vakarā viņs tomēr saņēmās pateikt, ka security asked, maybe you could keep Your bicycles at the parking*? Protams!

Divarpus dienās man ar to, un vēl saujiņas šo un to, pietika, lai gribētu tur atgriezties vēl. Nu labi, vismaz vēl vienu reizi tūristiņā, kā minimums.

*Atvainojos, apsargi jautāja vai Jūs nevarētu savus riteņus turēt autostāvvietā?

Prieks, kur tu rodies?

Man jāatzīstas - mans pēdējā laika lielākais prieks un laime ir pagājušā gada rudenī iegādāts nezināmas izcelsmes velosipēds. Nezināmas izcelsmes, jo iegādāts no visai interesanta tirgoņa mantu placī, un, pirms krāsošanas, uz dažādām velosipēda detaļām, bija novērojamas visai atšķirīgas pamatkrāsas pēdas. Bet ko nu par to - stāsts ir par šo pavasari, kad rudenī visai nesteidzīgi iesāktais velo uzfrišināšanas projekts beidzot ir galā.

Ņemam vienu velosipēdu, krāsas bundžu, 2 otas, smilšpapīru, pāris skrūvju, zvaniņu, groziņu, pāris brīvus vakarus un dažus aplauztus nagus, divas pēcpusdienas no tēta un jaucam kopā.
Te nu viņš ir, - ar, pilnīgi noteikti, galīgi ne perfektu krāsojumu, ar savu dziesmu un nedaudz lēnāk apstādināms, kā citi jaunākie brāļi, toties ar pašu ērtāko krēslu visā rajonā un visu manu sirdi groziņā un pilnīgi itvisā pārējā :)

Kur ir mana saldējuma karote?

Jā, pirmais ko dzirdēsi, ja nolemsi pamēģināt un par to kādam pastāstīt, visticamāk būs no tēmas "Tev galīgi nav ko darīt?", un ko tur liegties - šādas idejas nāk prātā tikai un vienīgi bezdarbībai blakus stāvot. Tad nu bez sirdsapziņas pārmetumiem jāatzīstas, ka todien tiešām nebija īsti ko darīt.

Tomēr pats process un gala rezultāts bija tā vērts. Tā vērts, lai virtuvē būtu kārtējais bardaks, un pēc tam, ik pa pusstundai - stundai būtu jāpievēršas pašam šedevram. Nedaudz izklausās pēc bērna auklēšanas, bet nekā - tas ir tikai mājas saldējums. Garšīgs. Trekns. Īsts piena plombīrs. Un kas nebūt nav mazsvarīgi - paša gatavots!

Būtībā, bezdarbības faktors tā liegi apvienojās ar pārspīlēšanu ar iepirkumiem - omlete 10, tajā brīdi blakus neesošām, personām vienos vārtos zaudēja idejai par saldējuma gatavošanu. Tas nekas, ka pirmo reizi visiem klātesošajiem. Sveiks, google meklētāj!

Šedevra tapšanai vajadzēs:
8 olu dzeltenumi
500 ml piena (vēlams trekna - ja jau - tad jau)
150-200 g
cukura 250ml saldā krējuma
vaniļas cukurs

Paša procesa pirmavots atrodams šeit. Mēs gan bravūrīgi atkāpāmies no receptes olu dzeltenumus sakuļot ar cukuru un krējuma vietā izmantojot saldo krējumu, bet tā kā gala rezultāts ne par matu neapbēdināja, šī paliks kā gala versija mūsu saldējuma receptei.
Ak, un kur tad tā ņemšanās? Ik pa pusstundai vai stundai jāver saldētava vaļā un saldējuma masa jākuļ. Uz maiņām ir vēl kaut cik pieciešami :)

Pēc šī kaut kā rodas sajūta, ka kaut kas vērtīgs tomēr izdarīts un dienai pavisam cita garša :)

Visu poniju ponijs

Organiskā kokvilna, lins un vilna, augu krāsvielas - tieši tik dabiski modei pieiet Mika Machida. Kaislībā pret visu dabisko un dzīvniekiem viņa radījusi tērpus, no kuriem man sevišķu sajūsmu rada ponijkleitiņa (vai pareizāk, abas kleitas) ar krēpēm pār plecu, un atmiņām par to, cik ilgi domāju griezt/negriezt poniju (t.i. čolku). Plīvojošie apses stumbri, man, tomēr kaut kā atgādina bērzus, un iezīmē paralēles ar omes stāstu par to, kā viņi abi, ar vīru, katrs, dārzā iestādījuši pa bērzam. Tie joprojām plaukst. - Te nu tev bija vienkārša lina kleita, ne? :)


Vienīgais, kas jāpiemin, visā šajā priekā - izmaksas būs nedaudz lielākas par vidējo aritmētisko, vasaras kleitiņai atvēlēto,- nu tā ap 250$, bet tā nu ir ar to ekoloģisko un skaisto modi. :)

Iepirkties un apskatīt visu pavasara/vasaras kolekciju var iekš Mika Organic. Uziets iekš Outsapop.

Croissant mini

Jā, man patīk ne tikai košas nagu lakas, mūzika, pāršķirstīt žurnālus, tulpes, augsti papēži, sēt garšvielas un garšīgi ēst, bet arī gatavot. Un māsa izdomāja, ka ar vakariņām vien šovakar nepietiks -vajag vēl kaut ko. Un tas viņas "vēl kaut kas" ir kruasānu cepšanas pieredzes uzlabošana. Viņai, ne jau man - es vēl ne reizi to neesmu darījusi, lai gan ar svaigu kruasānu mani varētu aizvilināt gandrīz jebkur.

Šoreiz gan bija tāda slinkā versija par tēmu - mīkla jau bija gatava un nebija jāķēpājas - bet, ja nu kas -vajadzīga kārtainā rauga mīkla, un, protams, noderētu arī māsa, kas ļoti labi pilda tehniskā direktora pienākumus.

Pirmais solis nemainīgs- izkaisa miltus, izrullē mīklu un jau atkal secinam, ka visas malas miltos - as usual.

Tad kad mīkla izrullēta (protams, nedaudz glītāk kā mūsu gadījumā), to pārgriež uz pusēm divos taisnstūros, kurus, savukārt, dala trijstūros.


Katra trijstūra platajā galā ieliek pildījumu, kas šoreiz ir mozarella siers, un sāk rullēt, līdz trijstūris sarullēts un iegūts, diezgan amizanta paskata, kruasāns.


Kad visi sarullēti un karaspēka cienigās rindās sakārtoti uz pannas, veic maģisko triku ar apsmērēšanu (puse panākumu slēpjas brūnajā kraukšķīgumā), un liek cepeškrāsnī, un pēc, aptuveni, 15 minūtēm - Voila! Mūsu mini kruasāni ir gatavi :)


Ilgi gan nebija jāgaida līdz to nozušanai no baltās skatuves, bet to novelsim uz mini gabarītiem, nevis garšīgumu, tīri tā, lai mierīgāka gulēšana. Cik tipiski, ne? :)

You've got mail - KIBIO

Jā, arī e-pasti ar reklamējošu mērķi tomēr var gadīties tīri interesanti, un dažkārt- pat ļoti baudāmi. Manā gadījumā - par sevišķi baudāmiem tie kļūst, ja stāsts ir par sevis kopšanu BIO gaumē, un ja tam pirkstu piedūrusi Katrīna.

Un, lai iet,-veltīšu bloga ierakstu improvizētam reklāmas projektam KIBIO (nu smuki skan).

And there it goes:

"Arvien vairāk mūsu dzīvēs parādās BIO un EKO zīmes, nav svarīgi, vai tās - viena vai otra, atrodas uz krējuma burciņām, baklažāniem vai bambusa paklājiem. Bet ne par tiem būs stāsts..

Vēlos padalīties ar zināšanām par tagad tik aktuālo tēmu - dabīgā kosmētika, un konkrētāk par jaunumu Latvijas tirgū – KIBIO.

Sāksim ar vārdu skaidrojumu: "KI" ir enerģija "BIO" - dzīve. Tātad nosaukums jau sevī ietver dzīvo enerģiju, kas mums tik ļoti nepieciešama.

Kas īsti ir Kibio?
Kibio ir sertificēta augstas kvalitātes Eko kosmētika no Francijas, ko apliecina un garantē izstrādātā ECO CERT un BIO sertifikācija. Šī sertifikācija paredz, ka 95% no visām produkta sastāvdaļām ir jābūt augu valsts izcelsmes, minimālajam organiskajam sastāvam ir jābūt 10% no visas formulas, tā iepakojumam ir jābūt ekoloģiskam un otrreiz pārstrādājamam un izejvielām jābūt bioloģiski sertificētām. Kibio pārspēj šīs prasības, jo 99% izejvielu ir dabiskas izcelsmes, vidēji 80% ir organiskas izcelsmes un visas izejvielas ir bioloģiski sertificētas.

Kur slēpjas efekts?

Dabīgajā kosmētikā katra sastāvdaļa sevī nes dzīvību, molekulas, kas liek Tavai ādai strādā, nevis noklāj ar masku, kas neelpo. Lai ne tikai iegūtu informāicju, bet arī mācītos- laipni lūgti ielūkoties krēma burciņas sastāvā-

Kā redzam, dabīgās kosmētikas sastāvā ir 65% ziedūdeņi, kas iegūti no ziediem visā pasaulē. Unikālie ekstrakti rada ne tikai manāmu efektu mūsu skaistumkopšanā, bet arī patīkamu tekstūru un smaržu, kas eko kosmētikai ir retums. Ziedūdens ādu mīkstina un nomierina, augu eļļas – aizsargā, baro un mitrina, savukārt, ēteriskās eļļas – ādu attīra.

Kibio kosmētika ir domāta kā sievietēm, tā vīriešiem, bet zīdaiņiem radīta īpašā Kibio bebe sērija.

Interesants fakts, ko pierāda petījumi - 9 no 10 pieaugušajiem lieto tieši Kibio bebe sērijas produktus, jo, kas saudzīgs maigajai zīdaiņa ādai, viennozīmīgi saudzīgs arī mūsu ādai.

Un žēl, ka es nevaru šeit ievietot šo produktu burvīgos aromātus, tomēr paši viņus varat sajust dodoties uz kādu no zemāk norādītajām tirdzniecības bodēm, kur atradīsiet Kibio paši un varēsiet izmēģināt uz savas ādas :)

Stockmann, Veselības ligzda (Lāčplēša ielā), Alternative shop, Homeopātiskā aptieka (Lāčplēša ielā), Sancis, Mixx, Lāčuks.

Ir īstais laiks, lai sāktu dzīvot vēl zaļāk šajā pavasarī!

Katrīna (also known as BIO lakto lēdija)"

Sp-p-p-prrrring!

Šodien esmu saiedvesmojusies pārākajā pakāpē - velo sezonas atklāšana mijiedarbībā ar visu pārējo dienas otrās daļas produktivitāti, joprojām dīvaini reģē ar manu iedvesmu un fonā ejošo filmu par Islandi (Sigur Ros'ietis saka, ka ar īso "i"), un tomēr nekādi nespēj noslāpēt sajūsmu par maniem 3 sīpoliem, kas beidzot sākuši dīgt kā kārtīgiem večiem pienākas :)

Un varu nomierināt,- nabaga pūpolzars tomēr tiks pie plašākas kompānijas.

Lai zaļi, zaļi!




Un kopš šīs dienas es te gozēšos ar vienu varen šiku parakstu, tīri tā, lai mani tik iedvesmojošās lietas nebeidzas ar atslēgas vārdu uzskaitījumu :)

Rokijs un citi

Jā, mēs tur bijām - vakar pieminētajā virtuļmājā THE DONUTS. Tās tik bija gastranomiskās izvirtības, gan man, gan manai bio lakto ēdājai, jo virtuļus kā tādus vienu no retajām un pēdējām reizēm ēdu pirms pusgada, un tas pats bija viens nabadziņš pārkaisīts ar pūdercukuru. Bet šeit, dārgie - rozā, zaļi, ar riekstiem un bez, ar kafijas garšu, ar šokolādi pa virsu un citronkrēmu iekšā, un vēl un vēl.

Labi, ka meitenes palīdzēja, kad bija jāsāk izvēlēties - Džons Lemons, Ķiršu zebra, Studentu, Pistāciju Šreks, Bostonietis - tas tiešām nebija viegli, un laimīgā kārtā trāpījām arī uz karamelizēto - Rokiju (brūnais ar riekstiņiem) - tas pat iekļuva mūsu top 3.


Protams, pēc gozēšanās skatlogā (smukais dīvānstūris bija aizņemts) un virtuļu reklamēšanas, bija jāiet pēc papildporcijas, kurā ņēmām pildīto Ļimonu. Ar Ļimonu gan esiet uzmanīgi - pa vienu galu tur viss var skaisti aiziet pa gaisu, un šovs ar nosaukumu "Lidojošais krēms” ir nodrošināts. :)
Un, tikai ejot prom, mē sapratām, kas garām ejošajam vīrietim likās tās smaidīšanas vērts un pievilcīgs tajā skatlogā, kur trijatā sēdējām, lai būtu fotografēšanas vērts - mēs sēdējām tieši zem apakšā redzamā uzraksta :)


Jāatzīstas, ka paņēmām arī līdzi ņemšanai, taču līdz mājām gan ilgi nebija jāgaida, - lai arī pa ceļam satikām vienu no mūsu jaunkundzēm, kura aizbildinājusies, ka nav kur likt, pieklājīgi atteicās, trolejbusā pretī sēdošā sieviete, samulsusi tieši uz 2 sekundēm, mūsu dāvinājumu ar prieku pieņēma. Mēģinājām atlīdzināt par, latvietim neraksturīgo, atvērtumu :)


Foto - bio lakto lēdijas Samsung's :)

Virpuļi, virpuļi -ak, virtuļi

Es vienkārši nespēju ignorēt jaunkundzes K. sajūsmu par epastu, kas sevī ietvēra tekstu: "Virtuļu GRAND OPENING", ne jau tāpēc, ka dievinu virtuļus vai tāpēc, ka viņa reti par kaut ko būtu sajūsmā, bet gan tāpēc, ka virtuļu iestādes atvēršanās, būtu vismazāk saistāma ar manu jaunkundzi, kura ikdienā labprāt "našķējas" ar bio lakto (tas rakstās šādi?) jogurtiem un salātu kaudzēm.

Visu pastiprina fakts, ka mana veselīgi noskaņotā draudzene, tieši trīs reizes 24 stundu laikā piemin virtuļu pasākumu. Tad nu ziniet, ka kopš šodienas Rīgā būs īsta virtuļmāja!

Baumo, ka virtuļmājā nebūs pliki virtuļi ar glazūru - vēl būšot plašs grāmatu plaukts, tv un mīksts dīvāns sirsnīgām sarunām, brīžiem, kad virtuļi nav prātā.

Lentītes, špicītes un hokejs

Pēc tam, kad hokeja (tiem, kas ar sportu sevišķi sveši - Dinamo) spēlē bija jāvelk baltais XXL krekls, lai atbalstītu savējos, sev nosolījos, ka, ja vēl kādu reizi iešu uz spēli, izdomāšu glītāku un sievišķīgāku veidu kā izrādīt atbalstu. Mūsējie parādīja pašu velnu savas (rietumu, protams) konferences līderiem (jaunkundzes- nav jāzin viss, bet būt informētām par hokeju - tikai bonuss), tādējādi panākot, ka spēle lielajā baltajā kreklā nebija pēdējā uz kuru bija iespējams aiziet un pabojāt sev nervus. Jā - pabojāt, jo, principā nekāda fane neesmu, bet arēnā mans fana barometra līmenis strauji mainās, tas ir fakts.

Labi, ne jau hokejs, kas pēc degunpūderēšanas rindām arēnā spriežot, sievietēm nav sevišķi tuvs, bija iemesls kādēļ vispār sāku rakstīt, bet gan tā broša (izskatās gan vairāk pēc ordeņa), ar kuru aizstāju kreklu, un parādīju, ka gluži tā pat vien neesmu ieradusies, lai iedzertu kolu un paskatītos uz cilvēkiem.


Te nu viņa ir - broša - sarkanbaltsarkanais ordenis, kas sevišķi piemērots mums, jaunkundzēm, kurām galīgi nepiestāv tie baltie XXL krekli:

Jācer, ka rīt šis lentīšu, spicīšu meistarojums nesīs veiksmi :)

Gastranomiskiem priekiem

Dārgie, tie, kuriem garšo garšīgi ēst ne tikai vietējo gaumē! Savā šīs sestdienas vēlajā rīta cēlienā noteikti jāiekļauj šis:

Man garšo ēst

Un ja vēl veselīgi - tad vispār maļina (atvainojos valodniekiem).


Ar savām šodienas pilsētas - lauku domām es nespēju izmest no galvas kādu iepriekšējās reizes lauku šarma spēcīgu asociāciju un prieku - tadžinu.
Lai gan reiz teicu, ka citu kultūru virtuvi mēs visbiežāk tomēr sabojājam - par tadžinu es tā neteikšu. Neteikšu tāpēc, ka tadžinā gatavoto, pat gribēdams, nav iespējams sabojāt, - tikai interpretēt nedaudz latviskākā garā.

Pirms tam gan vairāk par gala rezultāta nobaudīšanu, ar tadžinu nebija nācies saskarties. Tā nu ierodoties lauku idillē, ar īstu lauku krāsni un plauktā atrodamu tadžinu, divreiz nebija jādomā par jautājumu ko šodien taisīsim vakariņās.

Pagatavošas process tik tiešām ir ārkārtīgi vienkāršs:
No sākuma pie griešanas darbiem jāpieliek visi vīrieši. Kad visi noinstruējušies paši, pēc tam, kad parādīts kādos gabaliņos kas vajadzīgs, un rūpīgi izpildījuši uzticēto uzdevumu, tadžinā uzkarsētā olīveļļā ieber sīpolus, nedaudz apcep, liek gabaliņos sagriezto gaļu un pārkaisa ar garšvielām, tad burkānus, un tā pa kārtai tālāk visus pārējos dārzeņus. Dārzeņu sadaļu var aizpildīt katrs pa savam prātam - tiešām visas iespējas izpausties.
Tā kā mēs uzreiz neizdomājām cik lielu kaudzi varam likt, mums tās kārtas sanāca vairāk koncentrētas apakšā (būtiskā tadžinas sastāvdaļa -garšvielas, jēber pēc katras kārtas un tās netiek iemaisītas) un augšā visu pārējo pārberām pāri pavisam raibi. Visam pāri vēlreiz kajēnas pipari un vēl šis tas pēc sajūtām. Jāatzīst gan, ka šķietamais haoss galīgi neradīja disharmoniju garšā :)

Tad nu liek konusvāku virsū, sāk pierast pie, pēc 5 minūtēm gaisā sajūtamās smaržas, un sadzīvo ar to vēl kādas 40 minūtes.

Lieki piebilst, ka vakariņas sanāca uz urrrā :)

Otrā diena pankūku mūžā

Un kurš teica, ka slimot un meklēt Īstos gumijiekus ir viegli? Manu uzdevumu atviegloja iepriekšējā vakara veselīgā darbīguma rezultāts - no ledusskapja otrā plaukta uz mani noraudzījās kaudzīte pankūku, kas vēl nebūtu nekas, taču - viņas zināja manu vārdu.



Pankūkas gan sava mūža otro dienu piedzīvo tikai gadījumos, ja saceptas par daudz (negaršīgo pankūku stāstu neesmu dzirdējusi un neticu, ka tāds eksistē) - es joprojām neprotu pagatavot tikai divām personām, un paldies augstajiem spēkiem, ka pankūku garša neslēpjas formā - tad ar visu vecmammas garšīgo recepti es nekur tālu netiktu.
Otrās dienas pankūku nespīdumu pilnībā ignorējot, visu dienu pārtiku no pankūkām vien, turklāt es neesmu vainīga - slimošanai tik rakturīgā ēstgribas pazušana diezgan ātri pati piekāpās pankūku kaudzītei, - nu nav jau muļķe, zin tak, ka, ja nu kas ir garšīgs otrajā dienā, tad tās pilnīgi noteikti ir pankūkas (nu, labi -aukstā zupa arī) :)

Lieki piebilst, ka trešā diena nepienāca :)

Praktiskais latvietis ar stilu

Kad pienācis laiks no moonbūtiem un sniega šķūrēšanas pārkāpt gumijniekos, lai bristu cauri peļķēm - lūdzu - visas iespējas darīt to ar stilu, aizmirstot asociācijas par tumšzaļajiem makšķernieku vai veikalu vienveidīgo piedāvājumu :) Izvēles iespējas, kas variē no bērnišķīgiem taurenīšzābakiem līdz pat elegantiem čuskādas imitācijas - perfekti apstākļi neizlēmīgo mocīšanai.

Kamēr meklēju savus Īstos gumijniekus, - nu tādus, lai izkust gribētos, viss mans desktops nomētāts ar gumijnieku bildēm. Un sveci zem pūra turēt nevajagot (tas gan neattiecas uz maniem Īstajiem).

Daudz nerunāšu - lai runā paši gumijnieki:

Hunters originals

http://www.easy-wellies.co.uk

http://www.target.com/

http://www.funky-wellington-boots.co.uk

Kurš teica, ka gumijnieki nevar būt uz platformas?

http://www.wedgewelly.co.uk

Un, viens no veidiem kā apvienot augstos papēžus ar sausām kājām, ja pierasts 24/7 atrasties 10 cm virs zemes - Shuella - kaut kas, kas būtu definējams kā lietusmētelis apaviem - velc savas mīļākās kurpes un pāri pārvelc šo. Vienota viedokļa par pieļaujamo papēžu augstumu gan nav, kā arī krāsu izvēle visai ierobežota, tomēr pietiekami neordināri, lai pievērstu uzmanību :)

Fantastiskie Vulpes Vulpes* kungs ar kundzi

Animācijas filma ir tāds īpašs žanrs, kas dažkārt izraisa visai jūtamu neatsaucību - manā gadījumā - pirms kāds piekrita to skatīties, diviem no trijiem bija jāsarauc deguni un jāsaka, ka tas nu gluži nav tas ko gribētos. Iemesls? Atslēgas vārdi - animācijas filma, nevis kas nopietnāks.
Arī skaļi citējot animācijas The Fantastic Mr. Fox anotāciju pa visu mašīnu, sevišķi uzsverot, iespējams, filmas dramatiskākos momentus, viedoklis būtiski nemainījās. Labi, ka talkā nāca trešā persona, īsi paskaidrojot būtiskāko par grāmatu, kas ir filmas pamatā, par pašu režisoru V.Andersonu un filmas tehniskajām niansēm, - tad, maniem vārdiem, ka tas gluži nebūs Over the hedge gabals, kāds arī sāka ticēt (man nekāds kompliments gan tas nav) :)

www.vanityfair.com

Gudra (kā jau pie lapsām pienākas), dzīva un pilnīgi savādāka animācijas filma. Kaut kas pilnīgi citāds un baudāmāks starp visām piepūsto, jocīgo ģīmīšu datorgrafikām un kādām tik vēl ne filmām. Acīm tā ir vizuāla bauda, leļļu emocijas un žesti filmu padara tik siltu un tuvu, vējā plīvojošais lapsu kažoks un nopietnie dialogi ar iepīto humoru, - tas viss ir šarmanti bez gala un malas, un kopumā, lai gan rodas sajūta, ka filma radīta citā laikmetā (ko mana vecuma grupa varētu atsaukt atmiņā blāvās epizodēs ar avārijas brigādi), to nu nekādi nevar neieteikt.
Must see, un lūdzu nekavēties un nenokavēt- balstoties uz lapsu laiku, filmu noteikti vēl rādīs pāris gadus, bet, ņemot vērā, ka kino neviena lapsa nestrādā - ašiem solīšiem uz seansu :)

www.slashfilm.com

Ak, jā, - un Klūnija balss pašam Brīnišķīgajam lapsas kungam nu tāāāāā piestāv, ka būtu jāsāk domāt vai kādā no iepriekšējām dzīvēm viņš nav bijis pats lapsa kūmiņš :)

Faaaaaantastic! :)

*Latin: red fox - Eirāzijas lapsa