Sp-p-p-prrrring!

Šodien esmu saiedvesmojusies pārākajā pakāpē - velo sezonas atklāšana mijiedarbībā ar visu pārējo dienas otrās daļas produktivitāti, joprojām dīvaini reģē ar manu iedvesmu un fonā ejošo filmu par Islandi (Sigur Ros'ietis saka, ka ar īso "i"), un tomēr nekādi nespēj noslāpēt sajūsmu par maniem 3 sīpoliem, kas beidzot sākuši dīgt kā kārtīgiem večiem pienākas :)

Un varu nomierināt,- nabaga pūpolzars tomēr tiks pie plašākas kompānijas.

Lai zaļi, zaļi!




Un kopš šīs dienas es te gozēšos ar vienu varen šiku parakstu, tīri tā, lai mani tik iedvesmojošās lietas nebeidzas ar atslēgas vārdu uzskaitījumu :)

Rokijs un citi

Jā, mēs tur bijām - vakar pieminētajā virtuļmājā THE DONUTS. Tās tik bija gastranomiskās izvirtības, gan man, gan manai bio lakto ēdājai, jo virtuļus kā tādus vienu no retajām un pēdējām reizēm ēdu pirms pusgada, un tas pats bija viens nabadziņš pārkaisīts ar pūdercukuru. Bet šeit, dārgie - rozā, zaļi, ar riekstiem un bez, ar kafijas garšu, ar šokolādi pa virsu un citronkrēmu iekšā, un vēl un vēl.

Labi, ka meitenes palīdzēja, kad bija jāsāk izvēlēties - Džons Lemons, Ķiršu zebra, Studentu, Pistāciju Šreks, Bostonietis - tas tiešām nebija viegli, un laimīgā kārtā trāpījām arī uz karamelizēto - Rokiju (brūnais ar riekstiņiem) - tas pat iekļuva mūsu top 3.


Protams, pēc gozēšanās skatlogā (smukais dīvānstūris bija aizņemts) un virtuļu reklamēšanas, bija jāiet pēc papildporcijas, kurā ņēmām pildīto Ļimonu. Ar Ļimonu gan esiet uzmanīgi - pa vienu galu tur viss var skaisti aiziet pa gaisu, un šovs ar nosaukumu "Lidojošais krēms” ir nodrošināts. :)
Un, tikai ejot prom, mē sapratām, kas garām ejošajam vīrietim likās tās smaidīšanas vērts un pievilcīgs tajā skatlogā, kur trijatā sēdējām, lai būtu fotografēšanas vērts - mēs sēdējām tieši zem apakšā redzamā uzraksta :)


Jāatzīstas, ka paņēmām arī līdzi ņemšanai, taču līdz mājām gan ilgi nebija jāgaida, - lai arī pa ceļam satikām vienu no mūsu jaunkundzēm, kura aizbildinājusies, ka nav kur likt, pieklājīgi atteicās, trolejbusā pretī sēdošā sieviete, samulsusi tieši uz 2 sekundēm, mūsu dāvinājumu ar prieku pieņēma. Mēģinājām atlīdzināt par, latvietim neraksturīgo, atvērtumu :)


Foto - bio lakto lēdijas Samsung's :)

Virpuļi, virpuļi -ak, virtuļi

Es vienkārši nespēju ignorēt jaunkundzes K. sajūsmu par epastu, kas sevī ietvēra tekstu: "Virtuļu GRAND OPENING", ne jau tāpēc, ka dievinu virtuļus vai tāpēc, ka viņa reti par kaut ko būtu sajūsmā, bet gan tāpēc, ka virtuļu iestādes atvēršanās, būtu vismazāk saistāma ar manu jaunkundzi, kura ikdienā labprāt "našķējas" ar bio lakto (tas rakstās šādi?) jogurtiem un salātu kaudzēm.

Visu pastiprina fakts, ka mana veselīgi noskaņotā draudzene, tieši trīs reizes 24 stundu laikā piemin virtuļu pasākumu. Tad nu ziniet, ka kopš šodienas Rīgā būs īsta virtuļmāja!

Baumo, ka virtuļmājā nebūs pliki virtuļi ar glazūru - vēl būšot plašs grāmatu plaukts, tv un mīksts dīvāns sirsnīgām sarunām, brīžiem, kad virtuļi nav prātā.

Lentītes, špicītes un hokejs

Pēc tam, kad hokeja (tiem, kas ar sportu sevišķi sveši - Dinamo) spēlē bija jāvelk baltais XXL krekls, lai atbalstītu savējos, sev nosolījos, ka, ja vēl kādu reizi iešu uz spēli, izdomāšu glītāku un sievišķīgāku veidu kā izrādīt atbalstu. Mūsējie parādīja pašu velnu savas (rietumu, protams) konferences līderiem (jaunkundzes- nav jāzin viss, bet būt informētām par hokeju - tikai bonuss), tādējādi panākot, ka spēle lielajā baltajā kreklā nebija pēdējā uz kuru bija iespējams aiziet un pabojāt sev nervus. Jā - pabojāt, jo, principā nekāda fane neesmu, bet arēnā mans fana barometra līmenis strauji mainās, tas ir fakts.

Labi, ne jau hokejs, kas pēc degunpūderēšanas rindām arēnā spriežot, sievietēm nav sevišķi tuvs, bija iemesls kādēļ vispār sāku rakstīt, bet gan tā broša (izskatās gan vairāk pēc ordeņa), ar kuru aizstāju kreklu, un parādīju, ka gluži tā pat vien neesmu ieradusies, lai iedzertu kolu un paskatītos uz cilvēkiem.


Te nu viņa ir - broša - sarkanbaltsarkanais ordenis, kas sevišķi piemērots mums, jaunkundzēm, kurām galīgi nepiestāv tie baltie XXL krekli:

Jācer, ka rīt šis lentīšu, spicīšu meistarojums nesīs veiksmi :)

Gastranomiskiem priekiem

Dārgie, tie, kuriem garšo garšīgi ēst ne tikai vietējo gaumē! Savā šīs sestdienas vēlajā rīta cēlienā noteikti jāiekļauj šis:

Man garšo ēst

Un ja vēl veselīgi - tad vispār maļina (atvainojos valodniekiem).


Ar savām šodienas pilsētas - lauku domām es nespēju izmest no galvas kādu iepriekšējās reizes lauku šarma spēcīgu asociāciju un prieku - tadžinu.
Lai gan reiz teicu, ka citu kultūru virtuvi mēs visbiežāk tomēr sabojājam - par tadžinu es tā neteikšu. Neteikšu tāpēc, ka tadžinā gatavoto, pat gribēdams, nav iespējams sabojāt, - tikai interpretēt nedaudz latviskākā garā.

Pirms tam gan vairāk par gala rezultāta nobaudīšanu, ar tadžinu nebija nācies saskarties. Tā nu ierodoties lauku idillē, ar īstu lauku krāsni un plauktā atrodamu tadžinu, divreiz nebija jādomā par jautājumu ko šodien taisīsim vakariņās.

Pagatavošas process tik tiešām ir ārkārtīgi vienkāršs:
No sākuma pie griešanas darbiem jāpieliek visi vīrieši. Kad visi noinstruējušies paši, pēc tam, kad parādīts kādos gabaliņos kas vajadzīgs, un rūpīgi izpildījuši uzticēto uzdevumu, tadžinā uzkarsētā olīveļļā ieber sīpolus, nedaudz apcep, liek gabaliņos sagriezto gaļu un pārkaisa ar garšvielām, tad burkānus, un tā pa kārtai tālāk visus pārējos dārzeņus. Dārzeņu sadaļu var aizpildīt katrs pa savam prātam - tiešām visas iespējas izpausties.
Tā kā mēs uzreiz neizdomājām cik lielu kaudzi varam likt, mums tās kārtas sanāca vairāk koncentrētas apakšā (būtiskā tadžinas sastāvdaļa -garšvielas, jēber pēc katras kārtas un tās netiek iemaisītas) un augšā visu pārējo pārberām pāri pavisam raibi. Visam pāri vēlreiz kajēnas pipari un vēl šis tas pēc sajūtām. Jāatzīst gan, ka šķietamais haoss galīgi neradīja disharmoniju garšā :)

Tad nu liek konusvāku virsū, sāk pierast pie, pēc 5 minūtēm gaisā sajūtamās smaržas, un sadzīvo ar to vēl kādas 40 minūtes.

Lieki piebilst, ka vakariņas sanāca uz urrrā :)